Sēžu pie sava galda, ārā jau sen kā tumsa, un tikai datora ekrāns izgaismo istabu. Pagājušā gada novembrī, kad dienas kļuva īsas un pelēkas, es nolēmu, ka man vajag kaut ko, kas liktu man nedaudz aizrauties. Ne jau tāpēc, ka man būtu garlaicīgi vai slikti. Nē, man vienkārši patīk sajūta, ka kaut kas notiek. Tā nu es sāku arvien biežāk iegriezties tiešsaistes kazino. Sākumā tas bija tikai tāds nieks – pāris eiro, daži griezieni, un tad jau jāiet gulēt. Bet tad es atklāju kaut ko vairāk.

Tas sākās ar to, ka mans draugs Jānis man reiz pajautāja, vai esmu mēģinājis spēlēt vavada mirror. Es toreiz nesapratu, ko tas nozīmē. Viņš pasmējās un paskaidroja, ka tas ir veids, kā piekļūt spēlēm, ja parastā vietne kaut kādu iemeslu dēļ nestrādā. Man tas likās interesanti – it kā atslēga uz kaut ko aiz slēgtām durvīm. Tajā vakarā es to izmēģināju. Un, godīgi sakot, tas mainīja manu attieksmi pret visu šo lietu. Es sāku uztvert to nevis kā naudas tērēšanu, bet kā nelielu piedzīvojumu. Katrs grieziens bija kā mazs stāsts, kas varēja beigties jebkā.

Mans favorīta automāts tajā laikā bija viens no tiem spilgtajiem, ar augļiem un zvaniņiem. Es neatceros tā nosaukumu precīzi, bet tas bija kaut kas vienkāršs un klasisks. Man patika skaņa, ko tas radīja, kad trāpīju trīs vienādus simbolus. Tā nebija tikai nauda – tā bija sajūta, ka esmu kaut ko sasniedzis. Un tad bija bonusi. Ak, tie bonusi! Reiz es saņēmu bezmaksas griezienus, kas ilga vairākas minūtes. Es sēdēju un skatījos, kā ekrāns mirgo, un es domāju: “Vai tiešām tas notiek ar mani?” Tā bija tāda klusa, bet dziļa prieka sajūta. Es neieguvu miljonu, bet ieguvu kaut ko citu – pārliecību, ka nejaušība var būt draudzīga.

Protams, esmu zaudējis arī naudu. Bet tas nekad nav bijis traģiski. Es vienmēr esmu spēlējis ar summu, ko varu atļauties zaudēt. Tāpēc, kad zaudēju, es vienkārši pasmaidu un aizveru datoru. Tā ir tāda pati kā iet uz kino un iznākt no zāles ar sajūtu, ka filma nebija tā labākā. Nekas traks. Bet, kad uzvaru, tas ir kā mazs svētki. Reiz, pagājušā gada decembrī, es nospēlēju vienu vakaru un ieguvu nedaudz vairāk nekā simts eiro. Tas nav daudz, bet es jutos bagāts. Es nopirku sev jaunu grāmatu un uzaicināju draugu uz kafiju. Tā bija forša sajūta – it kā es būtu atradis naudu vecā jakas kabatā.

Bet visvairāk man patīk pats process. Tas nav tikai par naudu. Tas ir par to, kā tu jūties, kad sēdi viens pats vēlu vakarā, un pasaule apkārt ir klusa. Tu esi tikai tu un ekrāns. Un tad pēkšņi kaut kas notiek. Tas var būt mazs, tas var būt liels, bet tas vienmēr ir negaidīts. Tā ir tāda kā meditācija. Esmu mēģinājis arī citas lietas – sportu, grāmatas, pastaigas. Bet nekas nedod tādu pašu sajūtu kā šis. Varbūt tāpēc, ka tas ir tik vienkārši. Tu neko daudz neprasi no pasaules, un pasaule tev neko daudz neprasa. Tu vienkārši esi.

Reiz, kad es biju komandējumā uz Liepāju, es atklāju, ka mans parastais kazino portāls nestrādā. Es biju viesnīcā, un man bija brīvs vakars. Es sāku meklēt risinājumu un atcerējos par vavada mirror. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Es pieslēdzos, un tur bija tie paši automāti, tie paši bonusi. Es jutos kā mājās. Tajā vakarā es ieguvu nelielu summu – ap divdesmit eiro –, bet tas nebija svarīgi. Svarīgi bija tas, ka es atkal sajutu to pašu sajūtu. Ka esmu daļa no kaut kā lielāka, pat ja tas ir tikai spēle.

Man patīk arī tas, ka šie kazino piedāvā dažādus bonusus. Piemēram, kēšbeku par zaudējumiem. Tas ir tāds kā drošības tīkls. Tu zini, ka, ja šodien neveicas, rīt varēsi mēģināt vēlreiz ar nedaudz lielāku pārliecību. Tas nav par to, ka tu gribi atgūt zaudēto. Tas ir par to, ka tu zini, ka spēle turpinās. Un tas ir forši. Esmu saņēmis arī bezmaksas griezienus, kas nāca kopā ar depozītu. Tie vienmēr ir patīkami. Tu jūti, ka esi novērtēts, pat ja tas ir tikai mazs bonuss.

Protams, es saprotu, ka daudzi cilvēki uz to skatās citādi. Viņi domā, ka tas ir tikai naudas izšķiešana. Bet es domāju, ka tā ir tāda pati izklaide kā jebkura cita. Ja tu to dari ar prātu, tas var būt patīkami. Es nekad neesmu spēlējis ar naudu, kas man ir vajadzīga īrei vai pārtikai. Es vienmēr atstāju sev rezervi. Tāpēc es nekad neesmu bijis stresā par zaudējumiem. Tas ir svarīgi. Ja tu sāc uztraukties, tad tas vairs nav prieka avots. Tas kļūst par problēmu.

Man patīk arī tas, ka es varu spēlēt jebkurā laikā. Nav jāiet uz kaut kādu zāli, nav jāģērbjas, nav jābrauc ar mašīnu. Es vienkārši atveru datoru, un esmu tur. Tas ir ērti. Un tas ir arī droši. Es nezinu, kā tas ir citiem, bet man tas dod miera sajūtu. Es zinu, ka nekas slikts nevar notikt, jo es kontrolēju situāciju. Es pats izvēlos, cik daudz spēlēt, un es pats izvēlos, kad beigt.

Reiz es nolēmu, ka spēlēšu tikai vienu stundu. Es to arī izdarīju. Un tajā stundā es ieguvu vairāk nekā parasti. Tas bija tāds kā tests. Es gribēju redzēt, vai laiks ietekmē rezultātu. Un izrādījās, ka nē. Tas ir tikai nejaušība. Bet tas ir forši. Tas nozīmē, ka nav nekādu noslēpumu. Viss ir vienkārši. Un tas man patīk.

Esmu arī pamanījis, ka man patīk spēlēt dažādus automātus. Dažreiz tie ir tie ar daudz līnijām, dažreiz tie ar mazāk. Man patīk dažādība. Un man patīk, ka katrs automāts ir kā maza pasaule. Tur ir savi varoņi, savi simboli, sava mūzika. Tas ir kā ceļojums. Tu nekad nezini, ko atradīsi. Un tas ir aizraujoši.

Protams, esmu arī dzirdējis stāstus par cilvēkiem, kuri zaudējuši daudz. Bet es domāju, ka tā ir viņu izvēle. Es nekad neesmu spēlējis ar naudu, ko nevaru atļauties zaudēt. Tāpēc es jūtos droši. Un tas ir galvenais. Ja tu jūties droši, tad tas ir tikai prieka avots. Ja tu jūties nedroši, tad tas ir problēma. Es izvēlos prieku.

Pagājušajā nedēļā es atkal izmēģināju vavada mirror. Tas bija vēls vakars, un es biju mazliet noguris. Bet tas bija tā vērts. Es nospēlēju dažas minūtes, un tad es saņēmu bonusu. Tas nebija liels, bet tas bija patīkami. Es pasmaidīju un aizvēru datoru. Tā bija laba dienas beigas. Un tas ir tas, ko es vēlos pateikt – ka šīs lietas var būt patīkamas, ja tu tās dari ar prātu. Tas nav par naudu. Tas ir par sajūtām. Un par to, kā tu jūties pret sevi un pret pasauli.

Tāpēc es turpinu spēlēt. Ne katru dienu, ne katru nedēļu. Bet tad, kad man gribas. Un tas ir forši. Tas ir mans laiks, mana izklaide, mans mazais piedzīvojums. Un es domāju, ka tas ir labi. Jo dzīvē ir tik daudz lietu, ko mēs darām tāpēc, ka mums ir jādara. Bet šī ir lieta, ko es daru tāpēc, ka man to gribas. Un tas ir viss.